Vēsture

Iedzimtās lūpu, aukslēju un sejas šķeltnes ir kompleksa iedzimta patoloģija, kuras ārstēšanas problēmas pasaulē uzsāktas risināt jau sen, un to turpina darīt arī tagad. Tā ir patoloģija, kuru profesionāli un veiksmīgi ārstējot, patreiz var panākt labus rezultātus. Bērns, kas piedzimis kā invalīds, ar laiku kļūst pilnvērtīgs sabiedrības loceklis.
       Cik zināms, Latvijā vācu ārsti lūpu un aukslēju šķeltnes operējuši jau 19.g.s. beigās, galvenokārt Bērnu klīniskajā slimnīcā. Tomēr šo operāciju zinātniskie pētījumi un jaunu operāciju metožu ieviešana sākās pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās un trīsdesmitajos gados, kad sāka operēt vēlāk plaši pazīstamais bērnu ķirurgs profesors Aleksandrs Bieziņš (1897-1975). Viņš izstrādāja savas aukslēju šķeltnes slēgšanas operāciju metodes, kas pazīstamas kā „Bieziņš 1" un „Bieziņš 2". Jau toreiz tika izvirzīta tēze par aukslēju šķeltnes saudzīgākas, mazāk traumatiskas operācijas nepieciešamību, kas pēc iespējas mazāk ietekmētu žokļa tālāko attīstību. Četrdesmito gadu beigās profesors Bieziņš šai darbā iesaistīja arī toreiz vēl jauno ķirurgu, vēlāk profesoru Induli Bākuli (1922-1976), kas, blakus dažāda virziena praktiskai ķirurģiskai darbībai, sāka pievērsties tieši bērnu ar šķeltnēm ķirurģiskai ārstēšanai un zinātniskiem pētījumiem.
      Tika veikti pētījumi par aukslēju šķeltņu ārstēšanu un tās rezultātiem. I.Bākulis par šo tēmu 1955. gadā aizstāvēja savu medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju. Pētījumi turpinājās arī pēc tam,  šoreiz par caurejošu lūpas un aukslēju šķeltņu ārstēšanas rezultātiem, kas tika apkopoti doktora disertācijā, ko I.Bākulis aizstāvēja 1966.gadā, jau esot Rīgas Medicīnas institūta Ķirurģiskās stomatoloģijas katedras vadītājs. Gan profesoru A.Bieziņu, gan profesoru I.Bākuli mēs arī uzskatām un godājam par mūsdienu bērnu ar lūpu un aukslēju šķeltnēm ārstēšanas pamatlicējiem Latvijā.
        Saprotot šīs patoloģijas komplekso dabu, abiem profesoriem sadarbojoties, Latvijā 1964.gadā tika organizēta ārstu komanda,   kas uzsāka kompleksi nodarboties ar bērnu ar šķeltnēm ārstēšanu, speciālu uzsvaru blakus operācijai liekot uz zobu un žokļu ortodontisko regulāciju. Izveidoja Bērnu ar iedzimtām sejas šķeltnēm dispanserizācijas centru (tagad Lūpu, aukslēju un iedzimtu sejas šķeltņu centrs), kas darbojās pie Ķirurģiskās stomatoloģijas katedras profesora I.Bākuļa vadībā. Centra darbā profesors pieaicināja toreiz Latvijā labi pazīstamus speciālistus - pediatru docentu Ivaru Ēbeli (1925-1998), logopēdi Ņinu Ģērmani, psihoneiroloģi Aelitu Freinbergu, ortodonti Silviju Jonaiti.
        Piecdesmitie un sešdesmitie gadi bija laiks, kad arī Rietumeiropas zemēs sākās šādu centru organizācija. Toreiz Padomju Savienībā mūsu centrs blakus Sverdlovskas un Ļeņingradas centriem bija viens no pirmajiem šāda veida rehabilitācijas centriem, tādēļ uz Rīgu nereti devās ārstēties bērni no visas Padomju Savienības. Kopš             1964.gada centrā strādā mutes, sejas un žokļu ķirurgs Biruta Barkāne, kura ilgstoši ir bijusi arī centra vadītāja, veicot ļoti lielu organizatorisku darbu, lai varētu nodrošināt centra darbību arī pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991.gadā.
           Patreiz Lūpu, aukslēju un sejas šķeltņu centrs strādā Stomatoloģijas institūta sastāvā.